Ekscentriskais Hemingvejs

Ernests Hemingvejs ir viens no lieliskākajiem rakstniekiem, kāds jebkad ir dzīvojis. Viņa darbi ir iekļauti mūsu vidusskolu obligātās literatūras sarakstā, un caur tiem viņš mums pierādīja, ka viņa proza ir viena no labākajām visā literatūrā. Tomēr stāsti par viņa trakajiem izgājieniem, nav saglabājušies līdz mūsdienām, kā viņa rakstītie darbi – Verrata parhaita pikalainaa heti. Vai zinājāt, ka viņš izklaidējās, medījot haizivis ar ložmetēju? Hemingvejs ir klasisks piemērs tam, ka visjūtīgākās sirdis un vissapņainākie prāti reizēm ir atrodami visskarbāko vīru krūtīs un galvās.

1937. gadā, vienas no visu laiku kritiķu augstāk novērtētās filmas Pilsonis Keins režisors Orsons Vels, tika nolīgts, lai ierunātu dokumentālo filmu Spāņu Zeme. Filmas stāstītāja tekstu, kuru lasīt tika uzticēts Velsam, bija sarakstījis Hemingvejs. Režisoram skaļi lasot viņa sarakstītās rindas, starp abiem mākslas dižgariem radās asas vārdu apmaiņas. Hemingvejam nepatika kā skan Velsa balss, bet viņš nepalika atbildi parādā, iesakot veikt izmaiņas tekstā, proti – izmest tā trīs ceturtdaļas atkritumos. Strīds brīžiem nolaidās līdz bērnišķīgam līmenim. Kad Hemingvejs šausminājās par kaut kāda ludziņu vadītāja nekaunību kritizēt viņa sarakstītu tekstu, Velss atbildēja sarkastiskā manierē, atkārtojot viņa teikto augstā balsī un saviebtu seju pikavippi 18v. Drīz vien vārdiem palīgā nāca dūres. Abu ģēniju kautiņš kaut kā izkļuva no aizkulisēm uz skatuves, tieši priekšā ekrānam, kurā tika demonstrēta citas dokumentālās filmas seanss. Abiem apjaušot, ka spožā gaisma, kāda izgaismo viņu cīniņu, nāk no filmu projektora un viņu kautiņu vēro vairāk, kā simts cilvēku, karstie prāti atvēsinājās. Vēlāk abi mākslinieki salaba un kļuva par labiem draugiem, tas gan neatturēja Hemingveju izsviest visu Velsa ierunāto stāstījumu un ierakstīt pašam savu.

1944. gadā Hemingvejs strādāja par kara korespondentu. Kā tāds Hemingvejs pat fiksēja Sabiedroto iebrukumu Normandijā, pazīstamu ar tās koda vārdu D-Diena. Tiesa gan, Hemingvejam nācās noskatīties vēsturisko kauju atrodoties relatīvā drošībā, uz kuģa klāja. Tā nebija paša rakstnieka vēlme kurš, tieši pretēji, ļoti vēlējās atrasties notikumu centrā. Tomēr, Savienoto Valstu armijai baidoties zaudēt slavenu rakstnieku kaujā, viņam nācās to noskatīties caur binokli. Neskatoties uz to, Hemingvejam izdevās piekļūt pietiekošu tuvu karadarbībai nedaudz vēlāk. Patiesībā, pat daudz tuvāk nekā citiem korespondentiem jebkad būtu izdevies, vai pat ļauts. Viņš ar viltu panāca, ka viņam piešķir pilnvaras vadīt slepenu operāciju netālu no neliela Francijas ciematiņa apkaimē. Drīz viņš kļuva par nelielas un vāji apmācītas partizānu grupas līderi. Viņa padotībā esošie vīri bija franču civiliedzīvotāji, kurus Sabiedroto izsēšanās bija pamudinājusi ņemt rokās ieročus arī pašiem. Harizmātiskā rakstnieka apburti, šie vīri ne tikai klausīja viņam uz vārda, bet pat centās atdarināt viņa ķermeņu valodu un runas manieri. Laikam ejot lainojen yhdistäminen, Hemingveja vadītā partizānu grupas kaujinieku skaits pārsniedza simtu. Rakstnieka vadībā tie pārsvarā piedalījās nelielās izlūkošanas operācijās, bet reizēm piedalījās arī apšaudēs pret vāciešiem. Lai arī Hemingveju vēlāk attaisnoja par šādu rīcību, kara korespondentu piedalīšanās militārās operācijās ir Ženēvas Konvencijas pārkāpums. No nepatikšanām Hemingveju glāba rakstnieka fantāzija, kas nesagādāja lielas problēmas izmelot savu ceļu no militārās tiesas sēdes.